Atkritumi pie dabas brīnuma - mans pagrieziena punkts
Updated: Mar 4, 2020
Mans ceļš uz dabai draudzīgāku dzīvi sākās meklējot mieru un atbildes uz jautājumiem par mani pašu, par manu vietu un lomu šajā pasaulē. Mani it nemaz nenodarbināja jautājumi par atkritumiem, piesārņojumu okeānos un mežu izciršanu.
Kā īpašs notikums iezīmējās Montseratas kalna un klostera apmeklējums Spānijā pirms diviem gadiem. Daba šajā vietā ir bijusi īpaši dāsna, skaistums ir neaprakstāms, dvēseli aizgrābjošs. Pilnībā saprotu, kāpēc mūki izvēlējušies tik skaistu vietu. Pastaigājoties pa kalnu takām tiešām likās, ka nedrīkst pat mēģināt aprakstīt, to kas ir redzams apkārt, jo vārdi tikai noplicinās šo skaistumu.
Un tad pastaigu takas galā, atpūtas vietā pavērās kontrasts - zeme bija piemētāta ar salvetēm, maisiņiem un visādiem nelielajiem piknika atkritumiem. Kaut kas nav kārtībā ar šo pasauli, kaut kas nav kārtībā ar mums - cilvēkiem.
Varbūt var likties, ka šim visam nav nekāda sakara ar eksistenciālajiem jautājumiem - kas es esmu, un kāda ir mana loma šajā pasaulē, bet es to sajutu ļoti personīgi, kurā pusē es esmu -vai tajā, kas lolo dabas skaistumu un ar savu dzīvi to aizsargā, vai tajā, kurai, acīmredzot, nerūp, kas paliek aiz viņiem.
Man rūpēja. Es vēlējos saprast, vai ir iespējams dzīvot dabai draudzīgi 21. gadsimta pilsētā.
Šobrīd pēc 1 gada, kura laikā esmu mērķtiecīgi samazinājusi atkritumus un izslēgusi plastmasas iepakojumus, es veidoju šo blogu, lai dalītos pieredzē, trikos, zināšanās un lai vienkārši iedrošinātu - arī maziem centieniem ir jēga!
