Vairāki principi, ko piekopj beziepakojuma dzīvesveida piekritēji, patiešām apbrīnojami līdzinās tiem, kurus savā dzīvē piekopa arī mūsu mātes un vecmāmiņas.

Kādi ir šie paradumi, un kā tos varam pielietot šodien, lai dzīvotu dabai draudzīgāk?

To apskatīsim šajā blogā.

Ieradums nr. 1. Ja saplīsis - nevis mest ārā, bet salabot

Agrāk, kad preces nebija tik pieejamas, katra lieta bija vērtība.

Līdz ar to, iegādājoties mēbeles, drēbes, apavus, kad vien iespējams, tika ļoti piedomāts pie kvalitātes.

Savukārt, ja šī lieta saplīsa, tika meklēti veidi, kā to salabot un defektu pārvērst par efektu. Tāpēc ne vienas vien bikses rotāja glīti izšuvumi, kas gluži vienkārši bija noslēpti caurumi; vai mēbeles ieguva jaunu krāsojumu (jo vecā krāsa bija nolupusi).

Ko no šī ieraduma varam mācīties mūsdienām?

Pirmkārt, pērkot piedomāt pie preces kvalitātes - dažreiz dārgāk patiešām sanāk lētāk :) (par gudru pirkumu tēmu izvērstāk lasi šeit).

Otrkārt, kad kas saplīst, cienīt savu pirkumu un izvērtēt, varbūt tiešām savam maciņam un dabai labāk ir vienkārši salabot, nevis iet uz veikalu pēc jauna.

Protams, tur, kur tas ir iespējams.

Lai gan, runājot par vecmāmiņu skatījumu uz lietām...

Ieradums nr. 2. To, ko nevar salabot - izmantot līdz pēdējam.

Labs džemperis, piemēram.

Sākumā to valkāja vecākais bērns, tad arvien jaunāki un jaunāki bērni, kamēr elkoņi izdiluši.

Un tad, kad elkoņi bija izdiluši, uz elkoņiem šuva audumu, un lietoja tālāk. Ja labot neko vairs nevarēja, tika atrasti radoši veidi, kā šo džemperi izmantot. Piemēram, siltināt logus ziemā, izveidot savdabīgu spilvenu, paklāt suņa būdā.

Tas pats attiecās arī uz ēdienu - to, ko ģimene neapēda paši, regulāri izbaro mājdzīvniekiem.

Protams, mūsdienu ikdiena ir drusku citādāka. Dažreiz arī talanta uz šūšanu galīgi nav.

Taču varbūt ir vērts pārskatīt to, ko taisies mest ārā. Vai drēbes varbūt vari nodot dzīvnieku patversmei? Pārtiku varbūt vari kompostēt?

Tie mazie solīši dod visvairāk pārmaiņu ilgtermiņā :) Iedvesmai vari ieskatīties šajā bloga ierakstā.

Ieradums nr. 3. Pirkt pienu burkā.

Bija laiki, kad pat saldējumam vienīgais iepakojums bija maza, uzlikta papīra plāksnīte pāri plombīra daļai (vai atceries tādu?). Tajā laikā pienu, jogurtu, kefīru, arī biezpienu pirka vietējā pienotavā, ejot tiem pakaļ ar savu tukšo burku. Jā, tīkliņa maisiņā, ja vēlies vēl šķipsniņu vairāk nostaļģijas :)

Lai arī veselības apsvērumu dēļ ēdienam ir striktāki iepakojuma noteikumi, daudzus produktus vēl joprojām ir iespējams iegādāties “uz svara”, nākot ar savu trauku, arī tad, ja tuvumā nav Zero Waste jeb beziepakojuma veikals. Tāpēc vienmēr der papētīt to veikala daļu, kur vēl joprojām aiz letes stāv izpalīdzīga pārdevēja. Varbūt tur vēl joprojām vari dabūt krējumu savā burciņā?

Ja sākumā pārdevēju attieksme pret Tavu lūgumu svērt Tavā trauciņā iepakojumu ir noraidoša, iesaku saglabāt smaidu un pozitīvu attieksmi, un paskaidrot savu vēlmi dzīvot dabai draudzīgāk. Varbūt tieši šādā veidā kļūsi par foršu beziepakojumu dzīvesveida vēstnesi :)

Ieradums nr. 4. Pirkt pienu no vietējiem saimniekiem.

Runājot par vietējo pienotavu.. :) Tas pats attiecas uz gaļu, dārzeņiem, citu pārtiku, ko patērē ikdienā. Ne tikai tāpēc, ka tas palīdz vietējai ekonomikai! Arī tāpēc, ka šādi netiek izlietoti dabas resursi preču tālākai pārvadāšanai, un ir lielāka iespēja, ka ēdiens saturēs mazāk kaitīgo vielu, kuras bieži vien pievieno vai uzklāj pārtikai, lai tā saglabātos ilgāk, pārvadājot tālu.

Protams, vienmēr jāpārliecinās arī par vietējo pārtikas ražotāju lietotajām piedevām pārtikas audzēšanā, ražošanā, uzglabāšanā.

Ieradums nr. 5. Gatavo savu ēdienu.

Viena no pirmajām atmiņām bieži vien ir kopīga ēst gatavošana ar vecākiem vai vecvecākiem. Varbūt vienkārši viņu gatavotais ēdiens, tā smarža…

Gatavojot savu ēdienu, plusi ir vairāki.

• Pirmkārt, esam droši, ka tur nav pievienotu konservantu.

• Otrkārt, tas ir izdevīgāk.

• Treškārt, ēdiens garšo labāk, kad tikko un ar prieku pagatavots :)

Ja nu gatavošana prieku nesagādā, jo šķiet pārāk ķēpīgs process - iemet aci, piemēram, šajā blogā idejām, ar ko sākt.

Recepšu, kuras neaizņem ilgu laiku pagatavot, un uzglabāt ir vienkārši, mūsdienās ir neskaitāmi daudz. Tikai drusku patrenējoties, ietaupīsi daudz laika un pat priecāsies, cik līdzekļu.

Ieradums nr. 7. Vietējais barteris.

Pirms mēs norēķinājāmies ar pirmajām monētām (un arī pēc tam), mūsu senči pielietoja veco, labo barteri - es Tev to, Tu man šo.

Vēl joprojām to ir iespējams redzēt mazdārziņu īpašnieku vidū! Ja vecmāmiņai, piemēram, ir bijusi laba tomātu raža, viņa padalās ar kaimiņieni. Kaimiņienei, savukārt, dārzā pilns ar bumbieriem un nav, kas visus apēd - viņa tos iemaina atpakaļ vecmāmiņai.

Kā tas var izskatīties pilsētas vidē? Piemēram, ja Tev ir kāds retāk lietojams ēdiena trauks, piemēram, vafeļu panna, piedāvā, ka draugi droši to var aizņemties uz kādu nedēļas nogali. Savukārt, ja reizi gadā brauc atpūsties dabas pārgājienā, varbūt to telti pavaicā draugiem, nevis pērc.

Protams, šogad īpaši uzmanīgi ar šo punktu, ievērojot visus drošības pasākumus :)

Ieradums Nr. 7. Izvēlēties dabīgo.

Ne viena vien vecmāmiņa līdz pēdējam izvairās no “tās sintētikas”. Dvielīši labāki ir lina, drēbes - kokvilnas vai vilnas, un mēbeles - rokām cirsta koka.

Protams, dzirdu ne vienu vien nopūtu par to, cik tad “ar rokām cirsta koka” mēbeles mūsdienās izmaksā, salīdzinot ar alternatīvām.

Tā ir! Ne vienmēr mūsdienu pilsētniekam ir iespēja dzīvot rožainu eko dzīvesveidu. Taču viss sākas ar vienu lēmumu, vienu mazu solīti, labāko, ko tajā brīdī varam darīt.

Tāpēc tur, kur vien ir iespēja, vai nav forši piedomāt, ka izvēlies dabīgo, ja vari.

Dabīgais elpo labāk, tos tīrīt ir vieglāk, un zini, ka savā mājā ienes materiālus, kas Tev pašam, kā arī ģimenei, nekaitēs.

Kā Tev iet pie sirds šāds nostalģisks blogs?

Varbūt ir vēl kāds ieradums, kas ienāca prātā no Tavas vecmāmiņas ieradumu pūra lādes, iedvesmai mūsdienām?

Padalies komentāros!